Latvijas Radio koris. Džons Keidžs un Hardijs Lediņš

Pirms divām vasarām Cēsu Mākslas festivālam radītais multimediālais koncertpiedzīvojums šogad 20. janvārī pārsteidza un sajūsmināja britu publiku Londonas Svētā Jāņa baznīcā, atklājot Latvijas Prezidentūras gadu Eiropas Savienības padomē.

“Šāda veida projekti tiek veidoti ļoti ilgā laikā – tie nav tikai mēneši," atklāj Sigvards Kļava, kurš kopā ar radošo komandu šeit ieguldījis daudz laika, darba un mīlestības. “Pastāvēs, kurš pārvērtīsies,” teicis šīgada jubilārs Rainis, un šis nu reiz ir gadījums, kad metamorfozes ir gan skaistas, gan draiskas. Proti, tāpat kā Londonas prasīgajai publikai, arī Rīgas festivāla apmeklētājiem piedāvātajā multimediālajā koncertuzvedumā provokatīvā kārtā savienotas atšķirīgas lietas, kas galu galā tomēr izrādās nepavisam ne tik atšķirīgas. 

Koncerta centrālā ass – amerikāņu avangarda komponists Džons Keidžs un nepieradinātais latviešu multimākslinieks Hardijs Lediņš, kuru šogad atceramies 60. gadskārtā. Tāpēc līdzās Keidža konceptuālajiem darbiem īpaša nozīme multimediālā uzveduma blīvi savītajā audumā ir Hardija un viņa kolēģa Jura Boiko, tikpat kaismīga eksperimentu cienītāja, kopīgi izauklētā sirdsprojekta, latviešu elektroniskās mūzikas pionieru jeb “Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcas” (NSRD) ieskaņojumiem – tas ir vienlaikus absurds, hepenings, ritma svētki, suģestijas rituāls.

Kā īsti Keidžs sader ar Lediņu? Kas NSRD kopīgs ar sēnēm un ūdensstaigāšanu? Kā Jura Ābola dadaisms korespondē ar pērn citā saulē aizgājušā angļu ģēnija Džonatana Hārvija baznīczvaniem? Un kā tajā visā ieaužas Pētera Vaska un Jāzepa Mediņa skaņuvaloda? Un kas notiek, ja kontrabasists sāk dziedāt un dziedātājs kontrabasēt? Jo, raugi, Kristapam Pētersonam viņa veltījums Keidžam nozīmē “ekspresīvu būšanu performancē arī tīri vizuāli”. “Sigvards deva precīzu uzdevumu – sarakstīt darbu, kas saderētu ar Keidža estētiku,” klāstījis autors.

Pēc visa minētā intrigu un jautājumu, šķiet, ir vairāk, nekā atbilžu. Redzētais un dzirdētais visu saliks savās vietās. No tehniskā viedokļa šī uzveduma pamatā ir attēla un skaņas attiecību risinājuma meklējumi. Attēla klātbūtne būs jaušama gan gaismu spēlēs, gan video projekcijās. Skaņa eksponēsies gan dzīvā atskaņojumā, gan fonogrammā. Eksperiments kļūs par jēgas atradēju, būtības atklājēju. 

Programma

Džons Keidžs, Juris Ābols, Kristaps Pētersons, Pēteris Vasks, Džonatans Hārvijs, Jāzeps Mediņš, Anderss Hilborgs, Hardijs Lediņš

Dalībnieki

Inga Martinsone, soprāns
Elīna Kalnakārkle, soprāns/
Jānis Strazdiņš bass,
Kārlis Rūtentāls tenors,
Rihards Plešanovs klavieres,
Kristaps Pētersons kontrabass,
Latvijas Radio koris
Sigvards Kļava, diriģents
Roberts Rubīns, videorežija