Bēthovena Devītā simfonija un Prokofjeva klavierkoncerts

Pulcējot starptautisku mākslinieku buķeti, uz himniska prieka nots izskan Rīgas festivāls, mājot cieņpilnas atvadas arī Latvijas Prezidentūras gadam Eiropas Savienības Padomē!

Ludviga van Bēthovena grandiozā Devītā simfonija reminorā (1824) – viens no vispopulārākajiem darbiem visu laiku rietumu mūzikas vēsturē, viens no grandiozākajiem cilvēces gara darbiem, kas aktualitāti nav zaudējusi ne brīdi: ik paaudze tajā saklausa ko tuvu un saprotamu.

… Ir 1824. gada 7. maijs. Vīnes Kartnertortheater rit Ludviga van Bēthovena autorkoncerts ar pašu komponistu pie diriģenta pults. Zāle ir pārpildīta: jau divpadsmit gadus meistars nav kāpis uz skatuves. Tovakar publika iepazīst jaunāko – nesen pabeigto Bēthovena Devīto simfoniju.

“Bēthovens pie diriģenta pults žestikulēja gluži neprātīgi. Brīžiem viņš izslējās visā augumā, brīžiem saduga līdz zemei – šķita, viņš pats vēlētos spēlēt visus orķestra instrumentus un dziedāt visa kora vietā,” vēlāk atcerējās vijolnieks Jozefs Bēms.

Patiesībā mūziķi centās sekot komponista taktējumam, vienlaikus vērojot teātra kapelmeistara zizli. Jau vairākus gadus Bēthovens ir pilnīgi nedzirdīgs, un mūzika, kuru viņš tobrīd diriģē, skan viņa iztēlē. Nostāsts vēsta: izskanot pēdējiem akordiem, komponists izrādījies atpalicis par vairākām taktīm, bet, nemanīdams apkārt notiekošo, turpinājis diriģēt. Altiste Karolīne Ungere pienākusi viņam klāt, apturējusi un pavērsusi maestro pret klausītājiem. Publika, kas līdz tam apmulsumā klusējusi, eksplodējusi ovācijās. Ļaudis lēkuši kājās, trauksmaini aplaudējuši, un, tā kā meistara fiziskā nelaime bijusi labi zināma, centušies paust sajūsmu žestos – svieduši gaisā cepures, mājuši ar rokām un kabatlakatiņiem.

Sevišķu popularitāti Devītā iemantojusi, pateicoties “Odai priekam” – Frīdriha Šillera dzejolim ar Bēthovena veiktajām izmaiņām simfonijas pēdējā daļā, ko dzied solisti un koris.

1972. gadā Eiropas Padome lēma, ka Bēthovena “Odas priekam” tēma izmantojama kā Eiropas himna. Mūzikas universālajā valodā tā pauž brīvības, miera un solidaritātes ideālus. 1985. gadā Eiropas Savienības valstu vadītāji “Odu priekam” pasludināja par Eiropas Savienības oficiālo himnu un šodien pat grūti noticēt, ka operu lielmeistars Džuzepe Verdi kādā vēstulē izteicies aptuveni tā: ja simfonijas pirmās trīs daļas esot brīnišķīgas, tad pēdējā pavisam neizdevusies – tāda līmeņa vokālo partiju komponēšana neesot nekāda māksla…

Tikām sensāciju kārajiem būs interesanti zināt, ka Devītās simfonijas oriģinālais manuskripts Sotheby’s izsoļu namā 2003. gadā tika pārdots par 3,3 miljoniem ASV dolāru.

Tikām no 20. gadsimta klasiķa Sergeja Prokofjeva pūra šajā vakarā klausīsimies dinamisko Trešo klavierkoncertu, kas sarakstīts Bretaņā 1921. gadā un veltīts Prokofjeva tolaik nākamajai sievai Karolīnai Kodinai. Ar lieliem panākumiem autors to pirmatskaņojis pēc pārcelšanās uz Ameriku – Čikāgā. Komponists augsti vērtējis Jozefa Haidna mūziku, kālab ne mazums Vīnes klasicisma elementu sastopami viņa daudzveidīgajā mūzikā, tostarp skaistajā un vitālajā Trešajā klavierkoncertā, par kuru simbolisma pārstāvis, krievu dzejnieks Konstantīns Baļmonts teicis tā: “… un saules bungas sit nepieveicamais skits”. 

Programma

Ludviga van Bēthovena 9. simfonija, Sergeja Prokofjeva 3. klavierkoncerts. 

Dalībnieki

Liene Kinča, soprāns
Oļesja Petrova, mecosoprāns
Andreass Šāgers, tenors
Rihards Mačanovskis, bass
Vestards Šimkus, klavieres
Valsts akadēmiskais koris “Latvija”
Lietuvas Nacionālais simfoniskais orķestris
Diriģents Modests Pitrens